36238


01.06.2013


Puikas no Tartu atgriezās mājās pilni lielisku emociju un  nu jau gatavojas nākamajam svarīgajam turnīram Ukrainas skaistajā kūrortpilsētā Odesā. Odesa atrodas pie Melnās jūras un visos laikos pazīstama kā svarīga ostas pilsēta, mūsdienās slavena ar „Odesas humoru”.  Tas būs sešu dienu ilgs izbraukums, kura ietvaros paredzēta dzīvošana pie jūras, delfinārijs, bolings, ekskursija pa pilsētu un citas interesantas nodarbes. Turnīrs izplānots tā, ka  starp spēļu dienām būs arī atpūtas dienas. Tā ir vienreizēja iespēja pabūt ārpus Latvijas robežām, redzēt jaunas kultūras.  Un pats galvenais- lidmašīnas biļetes, dzīvošana un pārējie izdevumi ir pilnībā apmaksāti.

          „Esmu ļoti priecīgs, ka mums ir izdevies noorganizēt  braucienu uz Odesu. Mēs lidosim Rīga- Kijeva, ieiesim lidostā kā komanda. Mūsu sporta skola jau ar to vien atšķiras. Mūsu prioritātes nav par visu varu apspēlēt, lai arī ko tas mums maksātu. Daudzās sporta skolās izmanto negodīgus paņēmienus, lai iegūtu augstāku rezultātu- piemēram,  izmanto zonas aizsardzību, neskatoties uz to, ka maziem bērniem tā ir aizliegta, koncentrējoties tikai uz uzvaru un aizmirstot par pašu svarīgāko, kas sporta skolai būtu audzēkņiem jāsniedz. Un kas no tā tiek iegūts? Pēc spēles tablo tiek izslēgts, rezultāts nodziest, protokolu noliek arhīvā. Tas arī viss. Bērns, izejot no zāles, drīz vien par spēli aizmirst, jo nav tā gandarījuma, tās emocijas. Atbraucot no Tartu, puikas vēl tagad par to stāsta ar sajūsmu. Mans mūža ieguldījums sportā ir sniedzis iespējas atrast cilvēkus, kas mums var palīdzēt. Par piemēru varu minēt arī šo turnīru, kas izmaksās ļoti lielu naudu. Šiem cilvēkiem ir finansiālie līdzekļi un vēlme rīkot šāda veida pasākumus, tāpēc mums šī iespēja noteikti ir jāizmanto.

           Latvija, Lietuva, Ukraina un Krievija. Rets gadījums, kad tik daudz olimpiskie čempioni satiksies Odesā. Visi nepacietībā gaida šo pasākumu, kuru atklāt ieradīsies arī pats pilsētas mērs, galvenie pārstāvji no basketbola federācijas, kā arī mans draugs, vietējais Olimpiskais čempions,  Aleksandrs Volkovs. Atkal spēlēsim pret vecākiem un pieredzējušākiem spēlētājiem, tas nozīmē, ka iespējams zaudēsim. Bet, ja mēs zaudēsim, tātad labāk nebraukt? Tātad mūsu darbs būs novērtēts uz nulli. Tātad mēs nemākam iemācīt. Varētu jau aizbraukt kaut kur, paprasīt no vecākiem 100 Ls, pusi ieguldīt, pusi paņemt sev, apspēlēt jaunākos un atskaitīties, ka esam uzvarējuši. „ Redziet, cik labi mēs strādājam!” Bet vai tas būs galvenais?

          Pirmkārt, puikas būs varoņi jau tādēļ vien, ka nepadosies un cīnīsies. Arī Maskavā spēlējām, bija grūti, bet viņi atkal ir gatavi braukt! Mūsu sporta skolā nav vecāku komandu, brauks 2000.gadā un daži 2001.gadā dzimušie (turnīrs paredzēts 1999. gadā dzimušajiem). Tā kā aviobiļešu skaits ir ierobežots, no 2001. gadā dzimušajiem doties varēs tikai daži. Savā ziņā esam nolemti, taču ne brīdi negrasāmies padoties. Toreiz Maskavā Paulam, vienam no līderiem, sāpēja ceļi, bet, kad ieraudzīja to sporta zāli, kas bija daudz lielāka par mūsu Olimpisko centru, teica, ka malā nesēdēšot! Atļāvu. Ikreiz, nākot nost no laukuma, uzreiz lika klāt ledu. Lai rūda raksturu! Maskavā zēni izjuta, ko nozīmē spēlēt tik lielā zālē ar tik daudziem skatītājiem- neaprakstāmas sajūtas. Esmu pārliecināts, ka tagad nospēlēsim vēl labāk. Esam jau patrenējušies, guvuši pieredzi. Šis brauciens noteikti paliks atmiņā uz mūžu.

          Sporta skola nav pulciņš. Spēlējot komandā ir sava veida atbildība pret pārējiem. Ikviena spēle ir svarīga, un, ja esi komandā, tad citi spēlētāji ar tevi rēķinās. Sporta skolā audzēkņi iemācās saprast to, kas ir komanda, jo primārais ir treniņi, spēles, nevis ballītes. Tāpēc brauciens uz Odesu ir kā pateicība: ”Jūs esat malači, cītīgi apmeklējāt treniņus, tāpēc esat pelnījuši braukt!” Un, jo lielāki augs puikas, jo vairāk turnīru un iespēju radīsies.

          Mēs esam izgājuši cauri ugunij, gan zaudējuši, gan uzvarējuši taču nepadosimies- mēs brauksim un spēlēsim. Visi saprot, cik labi ir uzvarēt, taču svarīgāk ir mācēt pārvarēt zaudējumu. Dzīvošana tikai uz lauriem aizmālē acis. Uzvarā mēs visi esam draugi, bet tikai zaudējumā parādās mūsu īstais raksturs, draudzības patiesums. Komandai ir jāsaprot- mēs zaudējām visi, taču visi esam kopā, visi cīnījāmies un arī visi kopā tam tiksim pāri.

          Zaudējam pirmo ceturtdaļu, uzvaram spēli. Zaudējam spēli, uzvaram nākošo spēli. Zaudējam trīs spēles pēc kārtas, taču uzvaram ceturto. Sākumā turnīra tabulā esam piektajā vietā, gada beigās jau pirmajā. Tā ir pacietība, ko iemāca sports. Nevis tagad un tūlīt, bet gan smags komandas darbs, treniņi, pieredze.

          Protams, sākumā klājās ļoti grūti, bet tur jau ir tā varonība- braukt un darīt, kaut arī tas līmenis vēl nav tik augsts kā pretiniekiem. Brīdī, kad mūsu audzēkņi sāka trenēties, pretinieku komandas jau bija uzkrājušas 3- 4 gadu pieredzi. Turklāt Ikšķile ir salīdzinoši maza pilsēta, un visiem nav jākļūst par basketbolistiem. Spēlējot profesionāli, kad par tavu ieguldīto darbu maksā, vairs nedrīksti necensties, neattiekties nopietni pret savu sporta veidu. Sporta skolā ir savādāk.. Ja audzēknis iekšēji jūt, ka nebūs basketbolists, mēs nedrīkstam uzspiest viņam to, ko pats nevēlas. Tāpat kā beidzot skolu, mēs  galu galā izvelēsimies tikai vienu ceļu.

          Ceru, ka nākotnē varēsim lepoties ar izciliem basketbolistiem, bet tas nav sporta skolas primārais mērķis.Komanda un draudzība, kas tagad tiek veidota, nekur nepazudīs. Sporta skolā ir iespējams noturēt „tīru” sportu, godīgumu, un tas dzīvē ir nepieciešams. Tāpēc, ja mēs tiekam kontaktā ar bērnu, mērķis nav truli uzvarēt spēlēs un sacensībās.  Bumba ir no ādas, grozs- no dzelzs. Tās nav attiecības. Citi apgalvo, ka mēs neko nedaram, tikai bumbojam. Bet patiesībā ir pavisam citādāk.. Bumba ir tikai priekšmets, ar ko mēs to panākam. Būtība ir veidot komandu, attiecības, cilvēku. Tas ir tāpat kā ar rakstīšanu- neatkarīgi no tā, ar kādu pildspalvu rakstīsi- zelta vai plastmasas, izteiktā doma būs identiska. Tāpēc neatkarīgi, vai mēs uzvaram, vai zaudējam, galvenais ir saglabāt patieso domu.”  stāsta Igors.

          Sporta skola nesniedz  tikai sporta zinības, tā ir arī  dzīves skola. IM Sports ir sava specifika, tā spēj iedot vērtības, ko parastā skola nespēj sniegt.

          „Kas ir zaudējums? Nekas cits kā mācība, nekas cits, kā solis pretim kam labākam.”  /Filips V./

Sanda Šulca, IM Sports audzēkne




 
      Atpakaļ